Jeļena, kā arī Turbinu sirsnīgie un senie bērnības draugi — Mišlajevskis, Karūsa, Servinskis — gan ar krāsām, gan tušu, tinti un ķiršu sulu atstājuši uzrakstus:
Jeļenai Vasiļjevnai visi mēs mīļi. Vienam kas ļauts, otram — liegts.
Ļenočka, paņēmu biļetes uz Aīdu. Beletāža N° 8, labā puse.
1918. gadā, maija 12. dienā, es iemīlējos. Jūs esat resns un neglīts.
Lasot šādus vārdus, es nošaujos. (Visai veiksmīgi uzzīmēts brauniņš.)
Lai dzīvo Krievija! Lai dzīvo patvaldība!
Jūnijs. Barkarola.
Un, minot Borodinas dienu, Ikviens vēl drosmi rod.
Drukātiem burtiem ar Nikolkas roku rakstīts:
Es tomēr pavēlu par blakuslietām uz krāsns nerakstīt, piedraudot ar jebkura biedra nošaušanu līdz ar tiesību atņemšanu. Podoļskas rajona komitejas komisārs. Dāmu, vīriešu un sieviešu drēbnieks Ābrams Pružiners.
1918. gada 30. janvārī.
Aprakstītie podiņi dvašo versmi, melnais pulkstenis iet tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem: tuk-tak. Vecākais Turbins skūtu seju, gaišmatains, kopš 1917. gada 25.
oktobra novecojis un drūms, ģērbies frencī ar milzīgām kabatām un zilās jātnieku biksēs un āvies mīkstās jaunās kurpēs, sēdēja iemīļotā pozā — ar kājām atzveltnes krēslā. Nikolka ar matu ērkuli uz pieres viņam līdzās uz soliņa, izstiepis kājas gandrīz līdz bufetei, — ēdamistaba ir maza. Kājās viņam garie zābaki ar sprādzēm. Nikolkas draudzene ģitāra maigi un klusi iedziedas: trinn … Nenoteikts trinn … jo pagaidām vēl, redziet, nekas nav skaidri zināms. Pilsētā valda bažas, neskaidrība, nomāktība …
Nikolkam ir apakšvirsnieka uzpleči ar baltām uzšu- vēm, bet uz kreisās piedurknes asstūraina, trīskrāsaina zīmotne. (Pirmā kājnieku družīna, trešā nodaļa. Tāda tiek formēta jau ceturto dienu sakarā ar gaidāmajiem notikumiem.)
Tomēr, atklāti sakot, par spīti visiem šiem notikumiem, ēdamistabā ir brīnišķi. Karsti, mājīgi, dzeltenīgie aizkari aizvilkti. Un karstums sasilda brāļus, rada gurdenumu.