Stāvai piekalnei pieplakušajā dārzā ap divstāvīgo brī- num jauki celto 13. namu (ielas pusē Turbinu dzīvoklis atradās otrajā stāvā, bet uz mazā, slīpā, mājīgā pagal- miņa pusi — pirmajā) koku zari izskatījās kā ķetnas un bija nosvērušies lejup. Kalns bija ieputināts, pagalma šķūnīši pazuduši kupenās — un radusies milzīga cukur- galva. Mājai bija uzlikta balto ģenerāļa cepure, un apakšējā stāvā (ielas pusē— pirmajā, pagalma pusē, zem Turbinu verandas, pagraba stāvā) blāvus, dzeltenīgus gaismeklīšus iededza inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātiskais tips Vasilijs Ivanovičs Lisovičs, bet augšstāvā spoži un līksmi iedegās Turbinu logi.
Mijkrēslī Aleksejs un Nikolka devās uz šķūnīti pēc malkas.
— Ak vai, malkas velnišķi maz! Šonakt atkal ir ņemts, redzi.
No Nikolkas elektriskā lukturīša izšāvās gaišzils konuss, un tā gaismā varēja skaidri saskatīt, ka sienas apšuvums atlauzts un no ārpuses uz ātru roku piesists.
— Ek, šaut nost šitādus velnus! Goda vārds. Paklau: nāksim šonakt sargāt? Es zinu — tie ir kurpnieki no vienpadsmitā numura. Ir nu gan nelieši! Viņiem malkas vairāk nekā mums.
— Jods ar viņiem … Ejam! Ņem!
Noskrapstēja sarūsējusī atslēga, brāļiem uz galvas nobira sniegs, tie aizstiepa malku. Ap deviņiem vakarā Sārdamas podiņiem nevarēja piedurt roku.
Uz lieliskās krāsns žilbinošās virsmas bija redzami šādi vēsturiski uzraksti un zīmējumi, dažādos astoņpadsmitā gada laika posmos darināti ar Nikolkas roku un tušu un piesātināti ar visdziļāko jēgu un nozīmi:
Ja tev kāds sacīs, ka sabiedrotie steidzas mūs glābt — netici. Sabiedrotie ir maitas.
Viņš ir boļševiku līdzjutējs.
Zīmējums: Moma mūlis,
Paraksts:
«Ulāns Leonīds Jurjevičs.»
Baumas draudīgas un biedīgas, Brūk mums virsū bandas sarkanās! Zīmējums krāsās: seja ar nokarenām ūsām, papaha ar zilu pušķi. Paraksts: «Sitiet Petļuru!»