— Velns viņu zina. Liekas, šauj pie Svjatošinas. Savādi, nevar būt, ka tik tuvu.
Aleksejs stāv tumsā, bet Jeļena tuvāk logam, un var redzēt, ka acis tai melnas un baiļu pilnas. Ko gan tas nozīmē, ka Tālbergs vēl arvien nenāk? Vecākais jūt māsas nemieru un tāpēc nesaka ne vārda, lai gan viņam ļoti gribētos kaut ko teikt. Pie Svjatošinas. Par to nevar būt nekādu šaubu. Šauj divpadsmit verstis no pilsētas, ne tālāk. Kas tie par brīnumiem?
Nikolka satvēris baskvila bultu, otru roku piekļāvis pie stikla, it kā gribēdams to izspiest un izlīst laukā, deguns gluži plakans.
— Man gribas aizbraukt uz turieni. Uzzināt, kas noticis ..,
— Kā tad, tieši tevis tur trūkst…
Jeļena runā satraukti. Ak posts! Vīram vajadzēja pārnākt, vēlākais, vai dzirdat, — visvēlākais, pulksten trijos dienā, bet tagad jau desmit.
Ne vārda neteikdami, visi atgriezās ēdamistabā. Ģitāra drūmi klusē. Nikolka stiepj no virtuves patvāri, un tas biedinoši sīc un sprauslā.
Uz galda neparastas tasītes mazu, gleznu kolonnu formā, ar maigu ziedu zīmējumu ārpusē un zeltītu iekšpusi. Mātes — Annas Vladimirovnas laikos tā ģimenei bija svētku servīze, bet tagad bērni to sākuši lietot ik dienas. Par spīti lielgabaliem un visām šīm mokām, nemieram un aplamībām, galdauts ir balts un iestīvi- nāts. Par to jāpateicas Jeļenai, kura citādi nevar, par to jāpateicas Turbinu mājā uzaugušajai Aņutai. Grīdas laistās, un uz galda blāvā, augstā vāzē tagad, decembrī, gaišzilas hortenzijas un divas tumšsarkanas, svelmainas rozes, kas apliecina dzīves skaistumu un spēku, kaut arī Pilsētas pievārtē atrodas ļauns ienaidnieks, kurš droši vien spēj izpostīt skaisto, sniegoto Pilsētu un papēžiem sabradāt miera drumslas.