Ziedi. Ziedus atnesis Jeļenas uzticamais pielūdzējs gvardes poručiks Leo­nīds Jurjevičs Šervinskis — draugs pārdevējai slave­najā konfekšu veikalā «Marķīze», draugs pārdevējai mājīgajā puķu veikalā «Nicas flora». Hortenziju ēnā šķīvītis ar ziliem rakstiem, vairākas šķēlītes desas, caur­spīdīgā trauciņā sviests, sausiņu traukā maizes nazis un iegarens baltmaizes klaipiņš. Varētu jauki padzert tēju un iekost, ja nebūtu šo drūmo apstākļu … Ek… ek …

Uz tējkannas jāteniski sēž raibs dzīparu gailis, un patvāra spožajos sānos atspoguļojas triju Turbinu iz­ķēmotās sejas, un Nikolkam tur ir vaigi kā Momam.

Jeļenas acīs skumjas, un rūsgani liesmainās matu cirtas bēdīgi nokārušās.

Tālbergs ar savu hetmaņa naudas vilcienu kaut kur aizķēries un sabojājis vakaru. Pie joda! Kas zina, vai tikai ar viņu nav kas noticis? … Brāļi kūtri kož sviest­maizēs. Jeļenai priekšā dziestošas tējas tase un «Kungs no Sanfrancisko». Aizmiglotās acis, nekā neredzēdamas, kavējas pie vārdiem:

… tumsa, okeāns, putenis.

Jeļena nelasa.

Beidzot Nikolka neiztur:

—           Gribētos zināt, kāpēc tik tuvu šauj. Nevar taču būt…

Viņš apraujas, un sakustēšanās izķēmo viņa atspulgu patvāra sānos. Klusums. Pulksteņa rādītājs pārrāpjas pāri desmitajai minūtei un — tuk-tak — dodas uz ce­turksni pāri desmitiem.

—          Šauj tāpēc, ka vācieši ir nelieši, — piepeši no­ņurd vecākais.

Jeļena paceļ galvu pret pulksteni un iejautājas:

—          Vai patiesi, vai patiesi viņi mūs atstās likteņa varā? — Viņas balsī skan skumjas.

Brāļi kā pēc pavēles pagriež galvas un sāk melot.

—          Nekas nav zināms, — saka Nikolka un apkoda maizes riecienu.

—          Es to sacīju tāpat vien, hm… kā minējumu. Klīst baumas.

—          Nē, tās nav baumas, — Jeļena tiepīgi atbild, — tās nav baumas, bet patiesība; šodien satiku Ščeglovu, un viņa teica, ka no Borodjankas atsaukti divi vācu pulki. f