Nartām slieču ne­bija. No biezas bērza tāss darinātas, tās gulās sniegā ar visu apakšpusi. Nartu priekšgals bija uzritināts augšup, lai labāk šķeltu un spiestu lejup irdenā sniega vālu, kas slējās tām pretī kā paisuma vilnis. Cieši piesaitēta, uz nartām gulēja gara, šaura kaste. Kamanās bija salikts vēl arī šis tas cits — segas, cirvis, kafijkanna un cepamā panna, taču galvenā krava, kas aizņēma gandrīz visu pla­tību, bija šī garā, šaurā kaste.

Suņiem pa priekšu, smagi cilādams kājas, brida vīrs platās sniegkurpēs. Aizmugurē brida otrs cilvēks. Nartās, kastē, gulēja trešais, kura pūliņi jau bija beigušies, — cilvēks, kuru Pirmatnība bija pārspējusi un pieveikusi un kurš vairs nekad nespēs ne kustēties, ne cīnīties.

Mežonīgā Pirmatnība necieš nekādu kustību. Dzīvība to aizvaino, jo dzīvība nozīmē kustību, un Pirmatnība arvien cenšas iznīcināt visu kustīgo. Tā sasaldē ūdeni, lai tas netrauktos uz jūru; tā izsūc kokiem sulu, lai tie sasalst līdz pašai serdei; bet visnežēlīgāk un negantāk Pirmat­nība žņaudz un dragā pakļāvīgo cilvēku, jo cilvēks ir visrosmīgākais radījums no visa dzīvā un nemitīgi dum­pojas pret neapšaubāmo spriedumu, ka ikvienai kustībai galu galā jāpārvēršas nekustīgumā.

Taču pajūga priekšgalā un aizmugurē neiebiedēti un nelokāmi brida abi cilvēki, kas vēl nebija miruši.