Viņu augumi bija ievīstīti kažokos un mīksti izmiecētu zvērādu apģērbos. Vaigus un lūpas klāja tik biezs pašu sasalušās elpas veidotais sarmas slānis, ka vaibstus nebija iespē­jams izšķirt. Tālab viņi līdzinājās spokainas maskarādes dalībniekiem — nezin kādas astrālas pasaules bērinie­kiem kāda rēga apbedīšanas ceremonijā. Taču zem šīs čaulas bija dzīvi cilvēki, kas uzdrīkstējušies ielauzties šajā pamestības, ļauno ņirgu un klusuma novadā, kusli dros­minieki, kas uzsākuši pārdrošu varoņdarbu, stādamies « pretī šīs svešās pasaules visvarenībai, — pasaules, kas viņiem tāla un ir tik nedzīva kā bezdibenīgais izpla­tījums.

Ceļinieki soļoja nesarunādamies, taupīdami elpu, lai vairāk spēka paliktu ķermenim. Klusums no visām pu­sēm gulās pār viņiem, spiezdams ar gandrīz vai sama­nāmu svaru. Tas nomāca viņu prātus gluži tāpat, kā dziļ­ūdens atmosfēru spiediens noslogo nirēja ķermeni. Tas spieda viņus pie zemes ar visu bezgalīga tukšuma un sa­vas nepiekāpīgās likumības smagumu. Tas ieurbās viņu apziņas visdziļākajos nostūros, tikpat kā sulu no citrona izspiežot no turienes jebkuru melīgu aizrautību un jūs- mību līdz ar uzpūsto pašiedomību, kāda piemīt cilvēku dvēselēm, līdz viņi saskatīja, cik īstenībā ir aprobežoti un sīki — puteklīši, niecīgas radībiņas, kas bez liekas gudro­šanas un lielas saprašanas kustas pa vidu aklo elementu un vareno dabasspēku patvaļīgajām rotaļām.