Tumsai uznākot, viņi iegrieza suņus egļu biežņā upes krastā un iekārtoja apmetni. Šķirsts, ko novietoja blakus ugunskuram, noderēja par sēdekli un par galdu. Vilku suņi, saspiedušies bariņā otrpus ugunskura, ņurdēdami ņerījās savā starpā, taču nemaz negrasījās izklīst un pazust tumsā.
— Man domāt, Henrij, suņi palikuši varen tuvu pie apmetnes, — Bills ieminējās.
Henrijs, kas tupēja pie uguns, ar ledus gabaliņu nostādinādams kafiju kannā, pamāja ar galvu. Viņš tā arī nebilda ne vārda, iekams nebija apsēdies uz šķirsta un ķēries pie ēšanas.
— Šie zina gan, kur šiem sāni drošībā, — viņš teica.
— Šiem labāk gribas ēst pašiem, nevis tikt apēstiem. Tie suņa lopi ir gaužām gudri.
Bills nogrozīja galvu.
— Nu, diezin vai.
Biedrs ziņkārīgi paraudzījās viņā.
— Pirmo reizi dzirdu tevi sakām, ka suņi neesot gudri.
— Henrij, — otrais ieteicās, gausi gremodams pupas,
— vai tu gadījumā nepamanīji, kā suņi ālējās, kad es tos baroju?
— Jā, viņi plosījās gan vairāk nekā parasti, — Henrijs piekrita. ,
— Cik suņu mums ir, Henrij?
— Seši.
— Nu jā, Henrij… — Bills mirkli apklusa, lai viņa vārdi liktos nozīmīgāki. — Kā jau teicu, Henrij, mums ir seši suņi. Es izņēmu no maisa sešas zivis. Katram sunim es devu pa zivij, bet, Henrij, vienas zivs man pietrūka.