— Tu būsi pārskaitījies.
— Mums ir seši suņi, — otrais nesatraucami atkārtoja.
— Es izņēmu sešas zivis. Vienausis palika bez zivs. Bija otrreiz jāiet pie maisa un jāņem šim vēl viena zivs.
— Suņu mums ir tikai seši, — Henrijs sacīja.
— Henrij, — Bills atsāka, — es jau nesaku, ka tie visi bija suņi, bet pa zivij dabūja septiņi.
Henrijs pārstāja gremot, pameta acis pāri ugunskuram un pārskaitīja suņus.
— Tagad tur ir tikai seši, — viņš teica.
— Es redzēju, kā tas viens aizdieba pa sniegu, — Bills aukstasinīgi paskaidroja. — Es redzēju septiņus.
Biedrs viņā līdzjūtīgi noskatījās un tad noteica:
— Būšu bezgala laimīgs, kad šis ceļojums reiz būs galā.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Bills noprasīja.
— Gribu teikt, ka mūsu vedamā krava iedarbojas tev uz nerviem un tu jau sāc skatīt spokus.
— Man ar tas ienāca prātā, — Bills nopietni atbildēja.
— Un tāpēc, redzēdams šo aizlobjam, es tūdaļ papētīju sniegu un ieraudzīju šā pēdas. Tad es pārskaitīju suņus, un to vēl arvien bija visi seši. Pēdas vēl ir turpat sniegā. Vai gribi paskatīties? Es tev tās parādīšu.
Henrijs neatbildēja, bet košļāja klusēdams, kamēr maltīte bija galā, un viņš to noslēdza ar pēdējo kafijas krūzīti. Ar rokas virspusi noslaucījis muti, viņš sacīja: