Drūms tumšu egļu mežs no abām pusēm cieši iekļāva aizsalušās upes stigu. Vējš nesen bija notraucis balto sarmas tērpu no kokiem, un dziestošajā dienas gaismā tie stāvēja melni un draudīgi, paliekušies cits pret citu. Pār zemi valdīja bezgalīgs klusums. Pati zeme visapkārt bija viens vienīgs tukšums, nedzīva, bez kustības, tik vientuļa un tik auksta, ka tās būtībā pat vairs nejautās skumjas. Tajā viedās tāda kā smaida nojausma, taču šis smaids bija briesmīgāks par skumjām — tas bija smaids bez prieka, sfinksas smaids, stindzinošs kā sals un nežēlīgs savā nemaldīgumā. Pati valdonīgā, visam pāri stāvošā mūžmūžīgā gudrība smaidīja par dzīves nīcīgumu un visa dzīvā veltīgajiem pūliņiem. Tā bija Pirmatnība, mežonīgā Ziemeļzemes Pirmatnība ar ledū sastingušu sirdi.

Un tomēr te bija dzīvība — par spīti visam, šajā no­vadā kustējās dzīvas būtnes. Pa aizsalušās upes stigu smagi brida vilkiem līdzīgu suņu vērdze. Dzīvnieku iz- pūrušos kažokus klāja sarma. Tikko no mutes izplūdusī elpa tūdaļ sasala gaisā, un izveidojušies garaiņu mutu- līši nogula pār suņu augumiem sala kristāliņu veidā. Suņi bija iesprādzēti ādas aizjūgos, un ādas siksnas tos sais­tīja ar nartām, kas vilkās aizmugurē. Nartām slieču ne­bija. No biezas bērza tāss darinātas, tās gulās sniegā ar visu apakšpusi. Nartu priekšgals bija uzritināts augšup, lai labāk šķeltu un spiestu lejup irdenā sniega vālu, kas slējās tām pretī kā paisuma vilnis. Cieši piesaitēta, uz nartām gulēja gara, šaura kaste. Kamanās bija salikts vēl arī šis tas cits — segas, cirvis, kafijkanna un cepamā panna, taču galvenā krava, kas aizņēma gandrīz visu pla­tību, bija šī garā, šaurā kaste.

Suņiem pa priekšu, smagi cilādams kājas, brida vīrs platās sniegkurpēs. Aizmugurē brida otrs cilvēks. Nartās, kastē, gulēja trešais, kura pūliņi jau bija beigušies, — cilvēks, kuru Pirmatnība bija pārspējusi un pieveikusi un kurš vairs nekad nespēs ne kustēties, ne cīnīties.