Mežonīgā Pirmatnība necieš nekādu kustību. Dzīvība to aizvaino, jo dzīvība nozīmē kustību, un Pirmatnība arvien cenšas iznīcināt visu kustīgo. Tā sasaldē ūdeni, lai tas netrauktos uz jūru; tā izsūc kokiem sulu, lai tie sasalst līdz pašai serdei; bet visnežēlīgāk un negantāk Pirmatnība žņaudz un dragā pakļāvīgo cilvēku, jo cilvēks ir visrosmīgākais radījums no visa dzīvā un nemitīgi dumpojas pret neapšaubāmo spriedumu, ka ikvienai kustībai galu galā jāpārvēršas nekustīgumā.
Taču pajūga priekšgalā un aizmugurē neiebiedēti un nelokāmi brida abi cilvēki, kas vēl nebija miruši. Viņu augumi bija ievīstīti kažokos un mīksti izmiecētu zvērādu apģērbos. Vaigus un lūpas klāja tik biezs pašu sasalušās elpas veidotais sarmas slānis, ka vaibstus nebija iespējams izšķirt. Tālab viņi līdzinājās spokainas maskarādes dalībniekiem — nezin kādas astrālas pasaules bēriniekiem kāda rēga apbedīšanas ceremonijā. Taču zem šīs čaulas bija dzīvi cilvēki, kas uzdrīkstējušies ielauzties šajā pamestības, ļauno ņirgu un klusuma novadā, kusli drosminieki, kas uzsākuši pārdrošu varoņdarbu, stādamies « pretī šīs svešās pasaules visvarenībai, — pasaules, kas viņiem tāla un ir tik nedzīva kā bezdibenīgais izplatījums.
Ceļinieki soļoja nesarunādamies, taupīdami elpu, lai vairāk spēka paliktu ķermenim. Klusums no visām pusēm gulās pār viņiem, spiezdams ar gandrīz vai samanāmu svaru. Tas nomāca viņu prātus gluži tāpat, kā dziļūdens atmosfēru spiediens noslogo nirēja ķermeni. Tas spieda viņus pie zemes ar visu bezgalīga tukšuma un savas nepiekāpīgās likumības smagumu. Tas ieurbās viņu apziņas visdziļākajos nostūros, tikpat kā sulu no citrona izspiežot no turienes jebkuru melīgu aizrautību un jūs- mību līdz ar uzpūsto pašiedomību, kāda piemīt cilvēku dvēselēm, līdz viņi saskatīja, cik īstenībā ir aprobežoti un sīki — puteklīši, niecīgas radībiņas, kas bez liekas gudrošanas un lielas saprašanas kustas pa vidu aklo elementu un vareno dabasspēku patvaļīgajām rotaļām.