Vilki skrēja pa šauru gatvi, ko abās pusēs nožogoja jaunu eglīšu audze. Pa koku starpu varēja redzēt_gatvi izbeidzamies mēness apmirdzētā, līdzenā klajumiņa. Vecais Vienacis strauji tuvojās baltajai, lidojošajai ēnai. Ik ar lēcienu tā nāca tuvāk un tuvāk. Nu jau viņš bija tai klāt. Vēl viens lēciens, un viņa zobi iegremdēsies tajā. Taču šis lēciens tā arī izpalika. Baltā ēna — kā izrādījās, sniegkurpju trusītis — stāvus uzšāvās augstu gaisā, un tur nu tas lidinājās lēkādams un raustīdamies, itin kā dejotu virs viņa galvas fantastisku deju, ne reizi neskarot zemi.
Vienacis pēkšņā izbīlī iesprauslojās un palēcās atpakaļ, tad sarāvies pieguma sniegā, draudīgi rēkdams pret šo nesaprotamo, biedējošo būtni. Taču vilcene aukstasinīgi pagāja viņam garām. Brīdi tā tēmēdama gatavojās un tad lēca pēc dejojošā trusīša. Viņa arī uzšāvās augstu, taču ne tik augstu kā medījums, un viņas žokļi ar metālisku klikšķi aizcirtās tukšā vietā. Viņa lēca vēl un vēlreiz.
Viņas draugs lēnām bija atguvies un, pieslējies kājās, vēroja vilcenes rīcību. Viņš pat sāka izrādīt neapmierinātību ar tās atkārtotajām neveiksmēm un pats savukārt izdarīja varenu lēcienu. Viņa zobi cieši sakampa trusīti, un, krizdams atpakaļ, viņš to norāva sev līdzi. Taču tai pašā mirklī viņam blakus kaut kas aizdomīgi nokrakšķēja un sakustējās, un vecais vilks ar vienīgo aci satrūcies ieraudzīja jaunu eglīti draudīgi nosveramies tieši pār viņa galvu it kā sitienam. Žokļi atlaidās no laupījuma, un vilks atlēca atpakaļ, lai izvairītos no šīm svešādajām briesmām, lūpas atņirdzās, atsegdamas ilkņus, no rīkles lauzās rēciens, katra spalviņa bija saslējusies niknumā un bailēs. Acumirklī jaunā eglīte atkal atslējās stāvus visā staltumā, bet trusītis, uzrauts augšup, no jauna uzsaka savu gaisa deju.