Līdz viņu ausīm atplūda suņu ķīviņu un kautiņu smilksti, vīriešu izsaucieni ar dobju rīkles pieskaņu, klaigājošu sieviešu spalgās balsis un reiz pat spiedzīgs, raudulīgs bērna brēciens. Redzēt neko daudz nevarēja — tikai ādas telšu lielos kūkumus, ugunskuru liesmas, ko reizēm aizsedza garāmslīdoši ķermeņi, un rāmajā gaisā stīdzošas dūmu strūklas. Taču viņu nāsis uztvēra miljoniem smaržu, kādas raksturīgas indiāņu apmetnei, tās pauda veselu stāstu, no kura Vienacis nekā nesaprata, bet kurš vilcenei bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam.
Viņa bija dīvaini satraukta un nevarēja vien beigt ostīt ik brīdi pieaugošā labpatikā. Taču vecais Vienacis bija nemierpilns. Viņš atklāti izrādīja savas bažas un neatlaidīgi centās iet projām. Vilcene pagriezās un mierinādama piedūra purnu viņa kaklam, tad no jauna pievērsās apmetnei. Viņas acu izteiksme atkal pauda skumjas, bet šoreiz tās nebija bada skumjas. Viņu bija pārņēmušas dedzīgas alkas, kas vilināja doties pie ugunskuriem, piedalīties suņu ķīviņos, ložņāt starp cilvēkiem, vairoties no to neveiklajām kājām.
Vienacis tai līdzās nepacietīgi sakustējās, šoreiz viņa nemiers pārņēma arī vilcēni — un tā atcerējās, ka nepieciešams sameklēt kaut ko, ko līdz šim nebija atradusi. Vilcene pagriezās un ierikšoja atpakaļ mežā, Vienacim pār lielu atvieglojumu; tas lēkšoja dažus soļus viņai pa priekšu, līdz abi bija drošā patvērumā starp kokiem.
Mēness gaismā slīdēdami bez trokšņa, gluži kā ēnas, viņi uzdūrās iemītai stidziņai. Abi tūdaļ piegrūda purnus pie pēdām sniegā. Pēdu nospiedumi bija pavisam svaigi. Vienacis piesardzīgi skrēja pa priekšu, vilcene sekoja tam uz papēžiem. Viņu ķepu platās pēdas, plaši izplestas, gula sniegā mīksti kā samts. Vienača skatiens uztvēra uz baltā fona neskaidri kustamies kaut ko baltu. Slīdošā gaita, jau tā strauja, bija nieks salīdzinājumā ar tempu, kādu viņš tagad uzņēma. Priekšā blāvi vīdēja baltais, lēkājošais plankums, ko viņš bija pamanījis.