—   Karmena neizturēs ilgāk par pāris dienām.

Meisons izspļāva ledus gabaliņu un ar žēlumu paska­tījās uz nelaimīgo dzīvnieku, tad pacēla suņa ķepu pie mutes un turpināja izkošļāt ledu, kas lieliem gabaliem bija iesalis pirkststarpās.

—   Cik vien man nācies sastapt suņus ar uzkrītošiem vārdiem, tie neviens nekam nav derējuši, — viņš teica, pabeidzis savu darbu, un atstūma suni. — Viņi nīkuļo un beidzot izlaiž garu no tādas atbildības. Vai esi redzējis, ka sunim, ko sauc vienkārši par Kašjaru, Sivašu vai Has- kiju, notiek kaut kas slikts? Nē, ser! Paskaties uz Sukumu, tas …

Hop! Izkāmējušais suns salēcās, baltie zobi gandrīz iecirtās Meisonam kaklā.

—   Kas tad tev ienāca prātā?

Veikls sitiens ar pātagas kātu pa ausi nogāza suni sniegā, suns viegli trīcēja, no ilkņiem pilēja dzeltenas slienas.

—   Es saku, paskaties uz Sukumu: Sukums nepalaidī- sies. Deru, ka uz nedēļas beigām viņš apēdīs Karmenu.

—   Bet es deru, — sacīja Meilmuts Kids, apgrozīdams sasalušo maizi, ko atkausēja pie ugunskura, — ka mēs apēdīsim Sukumu, pirms nokļūsim galā. Ko tu par to saki, Rute?

Indiāniete iemeta ledus gabaliņu kafijā, lai nosēstos biezumi, novērsa skatienu no Meilmuta Kida un palūko­jās uz savu vīru, tad uz suņiem, bet neko neatbildēja. Tik acīm redzamai patiesībai nevajadzēja apstiprinājuma. Viņiem neatlika nekas cits, jo priekšā bija vēl divi simti jūdžu pa neiebrauktu ceļu, pašiem pārtikas pietiks tikai sešām dienām, bet suņiem nekā vairs nebija ko dot.