Abi vīrieši un sieviete apsēdās pie ugunskura un sāka ēst nabadzīgo maltīti. Tā kā šī bija pusdienas atpūta, suņi gulēja iejūgā un skaudīgi vēroja katru kumosu, ko norija cilvēki.

—   Sākot ar rītdienu, nekādu pusdienas pārtraukumu! — sacīja Meilmuts Kids. — Un pastāvīgi uzmanīt suņus! Viņi kļūst nevaldāmi. Tā vien skaties, pie izdevības var uzbrukt arī cilvēkam.

—   Bet es kādreiz biju metodistu draudzes galva un mācīju svētdienas skolā.

Nez kāpēc, to paziņojis, Meisons sāka sapņaini vērot savus kūpošos mokasīnus, bet Rute izjauca šīs pārdomas, ieliedama viņam krūzi kafijas.

—   Paldies dievam, ka mums ir tējas krājumi. Esmu redzējis, kā Tenesijā aug tējas krūmi. Ko gan tagad ne­atdotu par karstu maisa plācenīti! Neraizējies, Rute, drīz tev vairs nevajadzēs badoties, nevajadzēs arī valkāt mo­kasīnus.

Pie šiem vārdiem sievietes seja noskaidrojās un viņas acīs iemirdzējās dziļa mīlestība uz savu balto saim­nieku — pirmo balto cilvēku, ko viņa bija satikusi, un pirmo vīrieti, kas neuzskatīja sievieti tikai par kustoni un jūga lopu.

—   Jā, Rute, — viņas vīrs turpināja tai dīvainajā va­lodā, kādā viņi sapratās, — pacieties, līdz izskalojam zeltu, un tad tiksim prom no šejienes. Iesēdīsimies baltā cilvēka laivā un brauksim uz Sāļajiem Ūdeņiem.