Atsteidzies nometnē, Meilmuts Kids ieraudzīja, ka sieviete, kaucošo suņu bara ielenkta, atgaiņājas ar cirvi. Suņi bija pārkāpuši savu saimnieku dzelzs likumu un metušies uz pārtikas krājumu. Kids pievienojās Rutei, darbodamies ar šautenes laidi, un dabiskās izlases mūžsenā traģēdija norisinājās visā savā pirmatnējā nežēlī- gumā. Šautene un cirvis vienmērīgi cēlās un krita, trāpot un arī netrāpot mērķi; lokanie ķermeņi šaudījās šurp un turp — mežonīgi spīdošas acis, no slienām slapji ilkņi. Cilvēks un zvērs izmisumā cīnījās par savu kundzību. Tad sadauzītie suņi aizlīda tālāk no ugunskura, laizīdami vātis un žēli kaukdami pret zvaigznēm.
Viss žāvēto zivju krājums bija iznīcināts, un tālākajam — vairāk nekā divi simti jūdžu garajam ceļam palikušas tikai apmēram piecas mārciņas miltu. Rute atgriezās pie vīra, bet Meilmuts Kids nodīrāja un sacirta gabalos viena suņa vēl silto ķermeni, kam galva bija sašķaidīta ar cirvi. Katru gabalu viņš noslēpa drošā vietā, bet ādu un iekšas aizmeta nosistā suņa nesenajiem biedriem.
Rīts atnesa jaunas rūpes. Suņi sāka plēsties savā starpā. Viss bars uzbruka Karmenai, kurā vēl sīksti turējās dzīvība. Pātagas cirtieni bira kā krusa. Suņi smilkstēja un picplaka sniegam, taču izklīda tikai tad, kad no Karmenas nebija vairs palicis ne kauliņa, ne ādas, ne vilnas, itin nekā.