Kā akla viņa neapzināti paņēma nūju un pātagu un, uzmundrinādama suņus, devās ceļā. Pēc tam Kids atgrie­zās pie Meisona, kas bija iegrimis bezsamaņā, un ilgi pēc tam, kad Rute vairs nebija saredzama, sēdēja pie ugunskura, gaidīdams drauga nāvi un lūgdams, lai tā pienāktu ātrāk.

Nav viegli palikt vienam ar rūgtām domām Baltajā Klusumā. Mijkrēšļa klusums ir līdzcietīgs, tas it kā aiz­sargā cilvēku, ietinot savā segā un izrādot līdzjūtību. Bet Baltā Klusuma dzidrā spodrība un saltums, kas valda zem tērauda debesīm, ir nežēlīgi.

Pagāja stunda, divas stundas, — Meisons vēl nemira. Pusdienā saule, neparādīdamās pie debess malas, meta sniegā slīpu sarkanu staru atspulgu. Bet drīz pazuda arī tie. Meilmuts Kids piecēlās un piespieda sevi pieiet tuvāk biedram. Viņš apskatījās visapkārt. Baltais Klusums it kā ņirgājās par viņu, un viņu pārņēma bailes. Atska­nēja spalgs šāviens. Meisons uzlidoja augšā savā gaisa kapā, bet Meilmuts Kids, uzcirtis suņiem ar pātagu, aiz- traucās pa sniegaino līdzenumu.