RENĒ GIJO
BALTKRĒPIS
Pēc Albēra Lamorisa filmas
IZDEVNIECĪBA «LIESMA»
Rīga 1971
I. NODAĻA
1.Čigāni
«Ūdens atkal krities,» Folko nodomāja.
Stāvot laivā, zēns juta, ka vecā, ietrunējusī laiva aizķeras un dūņainajā gultnē grūti virzās uz priekšu. Šī bija visnejaukākā iebrauktuve starp dūksnainajām salām.
Kamargas purvājā Folko labi pazina visus ūdens ceļus. Šie purvi bija viņa brīnumainā valstība. Bieži vakaros, tāpat kā šovakar, viņš gluži viens vectēva liusebjo laivā devās tos izpētīt — līdzīgi princim, kas «ipmeklē savu karaļvalsti.
Šī milzīgā zeme ar zilajām debesīm un rāmajiem ūdeņiem bija viņa — Folko pasaule.
Kaut arī zēnam bija tikai divpadsmit gadu, viņš bija liels un muskuļains.
Folko bija stingri iespraudis kārti dūņās un stāvēja laivas pakaļgalā, ar kailajām, raupjajām kājām atspēries pret dēļiem.
Viņš izlaida pirkstus cauri biezajam matu ērkulim, kas aizsedza sviedriem klāto pieri. Tad viņš ar visu spēku atspiedās uz kārts, lai iekustinātu laivu.
Beidzot laiva izspraucās cauri meldrājam. Tagad tā klusi slīdēja pār pelēkajiem ūdeņiem.