Folko jutās laimīgs.

Zēns gribēja nokļūt līdz pašam purva galam, līdz plašajiem klajumiem, kas viņu valdzināja.

Tur ganībās brīvi klaiņoja savvaļas zirgu bari. Daž­reiz Folko pamanīja, kā, krēpēm plīvojot vējā, tie rikšo saules apmirdzētā smilšu mākonī.

Folko sapņoja par šiem brīnišķīgajiem zirgiem.

Vectēvs Eusebjo būtu vēlējies, lai mazdēls, tāpat kā viņš pats, kļūst par zvejnieku. Taču nē … Folko nebūs zvejnieks. Vēlāk viņš kļūs par zirgu uzraugu. Nav skaistāka amata par šo te. Augu dienu var sēdēt zirgam mugurā. Var rikšot, meklējot melno vēršu barus… Var saķert un piejaucēt savvaļas zirgus.

Krēsloja.

Satumsušajās debesīs kā sārta lenta lēnām izritinājās lidojošu flamingo bars. Lielie putni pagaisa saulrieta mākoņos.

Sacēlās dzestrs vējš un locīja meldrus. Nepaies ne stunda, kad uznāks nakts.

Pēkšņi Folko pamanīja, ka vēl nekad laiva nebija viņu aiznesusi tik tālu prom no mājas. Nu laiks at­griezties.

Aizsapņojies zēns bija pilnīgi aizmirsis, ka šovakar pametis māju ne jau tālab, lai dotos purvā meklēt pie­dzīvojumus.

Vectēvs Eusebjo viņam bija uzdevis izcelt murdus, ko abi pirms pāris dienām izlikuši.