Zēnam palika tik vien laika, lai viņš sasniegtu māju, pirms galīgi satumsa nakts.

Folko ņēma kājas pār pleciem un aizskrēja līdz kras­tam. Viņš ielēca laivā un iedūra kārti dūņās. Tad spē­cīgiem grūdieniem zēns stūma laivu uz mājām.

* * *

Folko nevarēja nojaust, ka divi cilvēki no tālienes viņu vēro. Rūpīgi paslēpušies biezoknī, tie nogaidīja, līdz Folko attālinās.

Tie bija divi čigāni, zirgu zagļi.

Folko laiva pabrauca tiem garām dažu metru attā­lumā.

—     Vai tu esi pārliecināts, ka viņš mūs neredzēja? — klusu sacīja jaunākais, kuram ausīs bija zelta gredzen­tiņi.

—     Tu bīsties no visa, pat no tāda žeņķa, — norūca vecākais, kam bija tumša, iedegusi seja un gluži sirmi mati.

—     Bet ja nu tas ir kāds zēns no zirgu uzraugu mītnes! …

—     Nē, — vecais noteica. — Viņu māja atrodas vai­rāk nekā jūdzi no šejienes. Mēs esam pašā purvājā. Es labi pazīstu apvidu. Es jau šeit esmu bijis pirms gada… Tu redzēji, Pedro. Mums ir laimējies. Ķēve nav bailīga. Viņa ļāva, lai puika pienāk tai klāt.

—     Varbūt viņa pazīst zēnu.

—      Nē, — vecais noliedza.

—      Tad jau šī ķēve ir iejāta.

—     Skaidrs, Pedro.

—     Visgrūtāk būs tikt vaļā no kumeļa, — noteica čigāns ar gredzentiņiem ausīs.