Folko būtu gribējis piejaucēt skaisto kumeļu.
tūdaļ rikšiem pieskrēja mātei klāt un cieši pieplaka tai pie kājām.
«Viņa aizbēgs …» Folko domāja.
Savvaļas zirgi ir ļoti tramīgi. Tie neļauj nevienam sev tuvoties.
Milzīgi pārsteigts Folko redzēja, ka ķēve nav izbijusies. Tā pat mazliet panācās zēnam pretim. Tad apstājās un raudzījās, kā viņš nāk tuvāk.
— Manu skaistulīt… — Folko teica. — Nebaidies taču no manis…
Zēns pienāca pavisam tuvu. Ķēve pastiepa garo, balto galvu uz viņa pusi un ošņāja gaisu, it kā gribēdama iekosties zēna raupjajā matu cekulā.
— Nu, mana jaukā… ļauj tevi noglāstīt…
Folko pārlaida pirkstus pāri zīdainajām krēpēm. Ķēve nolieca galvu zēnam uz pleca.
Folko būtu gribējis piejaucēt skaisto kumeļu. Cik māte bija rāma, tik kumeļš mežonīgs. Tas spēra. Arvien vēl cieši pieplacis mātei pie sāniem, kumeļš mēģināja kost. Bet ķēve, lai to nomierinātu, laizīja tam nāsis.
Taču kumeļu, likās, valdzina tieši Folko balss, kura bija daudz maigāka par glāstu.
— Nu, Baltkrēpīt!… Nu, mīļais…
Baltkrēpis! Šis skaistais vārds pēkšņi bija uzradies puisēnam lūpās. Vārds, kuru kumeļš drīz vien mācīsies pazīt.
— Nebaidies… Es atgriezīšos, Baltkrēpīt. Es drīz atkal atnākšu tevi apraudzīt. Un mēs abi kļūsim draugi.