Savu ceļojumu uz Krieviju es uzsāku ziemas vidū, jo gluži pareizi secināju, ka beidzot arī bez gaužām gādīgo un augsti godājamo valsts pārstāvju īpašiem izdevumiem sals un sniegs būs izlabojis Vācijas ziemeļapvidu, Polijas, Kurzemes un Vidzemes ceļus, kas pēc visu ceļotāju aprakstitiem esot vēl nožēlojamāki par tiem, kas ved uz pašu Tikumības templi.

Ceļojumā es devos jāšus, jo šāds pārvietošanās veids ir pats ērtākais, protams, ja zirgs un jātnieks ir savu uzdevumu augstumos. Tad nav jābai­dās, ka varētu izraisīties jebkāda vārdu maiņa goda jautājumos ar labi audzinātu pasta meistaru vai arī būtu jāļauj slāpēs tvīkstošam vedējam sevi vazāt no kroga uz krogu. Nebiju necik silti ģērbies un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo jūtamāk to manīju.

Tad nu varam iedomāties, ka tik barga laika, visnelabveligakaja kli­mata joslā jutās kāds nabaga vecs vīrs, kurš Polijā, nevarīgi drebināda­mies, gulēja uz klaja lauka, kam pāri brāzās ziemeļaustrumu vējš, — na­badziņam nebija tikpat kā nekā, ar ko apsegt kailumu.