Man sametās no visas sirds žēl šā cilvēka, un, lai gan pats biju sasalis ragā, tomēr uzmetu viņam savu mēteli. Pēkšņi no debesu augstumiem atskanēja balss, kas, šo mīlestības darbu it īpaši izceldama, man uzsauca: «Velns ar ārā, mans dēls, tas taps tev atlīdzināts!»

Es nepievērsu tam uzmanību un jāju mierīgi tālāk, līdz mani ceļā pārsteidza tumsa. Ne miņas no kāda ciema. Visa apkārtne zem sniega segas un ne zīmes no ceļa vai kādām pēdām, Ilgas jāšanas nogurrdināts, beidzot nokāpu no zirga un piesēju to pie smaila mietiņa kas slējas laukā no kupenas. Drošības labad iežmiedzu padusē pa pistolei un atgūlos turpat netālu sniegā un iekritu tik veselīgā miegā, ka pamodos tikai tad, kad bija jau gaiša diena. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju ka guļu kapsētā, pašā ciema vidū! Sākumā nespēju attapties, un skatījos kur ir zirgs, līdz izdzirdu to kaut kur virs galvas zviedzam. Pavēros uz augšu un redzu: tas karājas piesiets pie baznīcas torņa gaiļa. Man tūdaļ viss kļuva skaidrs. Proti, ciems pa nakti bijis sniegā pilnīgi ieputināts, bet laiks mainījies, un, sniegam kūstot, es pamazām vien, pamazām gluži nemanot esmu nolaidies lejā; tas, ko pa tumsu biju noturējis par mietiņu un kam piesējis zirgu, nu atklājās par baznīcas torņa smaili.

Daudz negudrodams, paņēmu vienu no savām pistolēm un izšāvu uz iemauktiem, tādējādi atkal laimīgi atguvu savu zirgu un varēju turpināt ceļu.