— Sie angļu laikraksti patiešām nav zemē me­tami! — labais doktors nomurmināja savā no­dabā, atlaizdamies dziļā ādas atzveltnī.

Doktors Sarrazens bija visu mūžu itin bieži ru­nājis pats ar sevi: ari tas ir viens no izklaidēša­nās veidiem.

Viņam bija gadu piecdesmit, smalki sejas panti, možas un Skaidras acis aiz brillēm tērauda ietva­ros, sejas izteiksme nopietna un laipnīga reizē; viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, par kuriem pēc pirmā acu uzmetiena mēdz sacīt: «Tas ir lāga vīrs!» Lai gan viņa izturēšanās nebūt nelikās iz­smalcināta, šai agrajā rīta stundā doktors jau bija noskuvies un aplicis baltu kaklasaiti.

Braitonas viesnīcas istabā, kur viņš bija apme­ties, uz paklāja un krēsliem mētājās avīzes «Ti­mes», «Daily Telegraph», «Daily News». Pulkste­nis nosita desmit, kad doktors jau bija paguvis pastaigāties pa pilsētu, apskatīt slimnīcu, atgriez­ties viesnīcā un izlasīt galvenajos Londonas laik­rakstos sīku pārskatu par referātu, kuru viņš pirms divām dienām bija nolasījis plašajā starp­tautiskajā higiēnas kongresā, iepazīstinādams auditoriju ar savu izgudrojumu — «asinsķerme­nīšu skaitītāju».

Viņa priekšā uz paplātes, kas bija pārklāta ar baltu salveti, stāvēja tase kūpošas tējas, šķīvis ar gluži karstu kotleti un dažām sviestā grauzdētām maizītēm, ko angļu virējas prot brīnum labi pa­gatavot, jo maiznieki piegādā viņām speciāli šim nolūkam ceptas mazas bulciņas.