— Jā, — doktors atkārtoja, — Apvienotās Karalistes avīzes tik tiešām nav zemē metamas, te nav ko iebilst! Viceprezidenta runa, neapolieša doktora Cikojas atbilde, mana referāta izklāsts — viss uztverts vārds vārdā, fiksēts gluži kā fotogrāfijā.
«Vārds zinātniekam Sarrazenam, kas ieradies no Duē. Cienījamais kongresa loceklis runās franciski. Iesākdams savu runu, viņš saka: «Klausītāji man piedos, ja es atļaušos šo brīvību; bet viņi katrā ziņā labāk sapratīs manu dzimto valodu, nekā es mācētu izteikties viņu valodā …»»
— Un tālāk piecas slejas sīkā iespiedumā! Es pat nezinu, kurš mana referāta izklāsts ir labāks — vai tas, ko ievietojis «Times», vai «Daily Telegraph». Nemaz nav iespējams tiešāks un precīzāks atreferējums!
Doktors Sarrazens bija tik tālu ticis savās pārdomās, kad pie durvīm pieklauvēja pats ceremo- nijmeistars (zemāku titulu neviens neuzdrošinātos piešķirt personai, kas bija ģērbusies nevainojami — melnā frakā) un jautāja, vai «monsjū» esot sastopams …
«Monsjū» ir parastā uzruna, kādā angļi uzskata par savu pienākumu godāt visus francūžus, tāpat kā, pēc viņu domām, būtu pārkāpti visi pieklājības likumi, ja viņi itālieti nesauktu par «sin- joru» un vācieti par «Herr». Turklāt viņiem var-