Iekāpis vagonā un apsēdies, viņš atkal nodevās burvīgiem nākotnes sapņiem.

Divos naktī Oktāvs zvanīja pie vecāku mājas durvīm, tik sparīgi raustīja nakts zvana auklu, ka sacēla kājās visu kluso Obetas kvartālu.

— Kurš gan ir saslimis? — ziņkārīgas sievas, izbāzušas galvu pa logu, jautāja cita citai.

—  Daktera nav pilsētā! — kliedza vecā kal­pone no savas augšstāva istabeles jumta lodziņa.

—  Tas esmu es, Oktāvs! Nokāpiet lejā un ielai­diet mani, Fransīne!

Pēc desmit minūšu ilgas gaidīšanas Oktāvām beidzot izdevās iekļūt mājā. Māte un māsa Zanna, ātri uzvilkušas ritasvārkus, steidzās viņam pretim un gaidīja šā vēlā apciemojuma izskaidrojumu.

Pēc doktora vēstules, kuru Oktāvs nolasīja vi­ņām priekšā, viss kļuva skaidrs.

Sarrazena kundze uz brīdi pavisam apmulsa, tad apskāva delu un meitu, raudādama aiz prieka. Viņai šķita, ka tagad tiem pieder visa pasaule un ka nekāda nelaime nevar uzbrukt viņas bērniem, kuri ir vairāku simtu miljonu īpašnieki. Tomēr sie­vietes ātrāk nekā vīrieši aprod ar tādiem negaidī­tiem likteņa pavērsieniem. Sarrazena kundze vēl­reiz pārlasīja vīra vēstuli, nosprieda, ka galu galā viņa ziņā ir lemt par sievas un bērnu likteni, un tās sirds atkal nomierinājās.