«Tas viss ir mans!» viņš sev sacīja. «Man holandiešu vērpējas griež savas vārpstas, man Elbefas fabriku audēji auž vissmalkāko drānu, pulksteņmeistari taisa visprecīzākos pulksteņus, manis dēļ operas lustra lej savas gaismas straumes, vijoles čīgā, dziedātājas dzied pilnā balsī! Manis dēļ manēžā iejāj tīrasiņu zirgus, manis dēļ iedegas ugunis «Angļu kafejnīcā»! Parīze pieder man! Viss ir mans! Vai man nedoties ceļojumā? Vajadzētu apskatīt savus īpašumus Indijā… Es varētu kādreiz tur nopirkt pagodu ar visiem bon- zām un ziloņkaula elkudieviem turklāt! Man būs ziloņi! Es medīšu tīģerus! Un kādi tik man būs ieroči! Un skaista laiva! Hm, laiva? Nē! Man būs skaista, ātra jahta ar tvaika dzinēju, un es braukšu, kurp gribēšu, apstāšos un došos atkal tālāk, kurp ienāks prātā! Domājot par braukšanu, — man taču uzdots pavēstīt to visu mātei… Kā būtu, ja es tūlīt dotos uz Duē? Bet skola … O, skola pagaidīs! Un Marsels? Marselam gan jāpaziņo. Aizsūtīšu viņam telegrammu. Viņš sapratīs, ka šai situācijā es steidzos drīzāk satikt māti un māsu.»
Oktāvs iegāja pastā un nosūtīja draugam telegrammu, kurā ziņoja, ka viņš aizbrauc un atgriezīsies pēc divām dienām. Tad viņš pasauca fiakru un lika sevi aizvest uz Ziemeļu staciju.