ZENTA ĒRGLE

Bez piecām minūtēm pieauguši

Smagās skolas durvis aizvērās. Izlaiduma balle bija beigusies.

Astotajai «b» vēl negribējās šķirties. Kopējie pārdzīvojumi, audzinātāja slimiba, atgadījums ar Baibu, gatavošanās eksāmeniem viņus bija saliedējuši par draudzīgu saimi.

—    Šeit, skolas priekšā, zvēram, ka pirmajā septembrī visi atkal satiksimies un tad jau būsim devītā «b», — Pēteris skaļi sauca.

—   Zvēram, zvēram, zvēram!

Neviens nepamanīja, ka Klāvs, Dace un Jānis, saukts par Profesoru, klusēja.

—   Uzmanību, uzmanību! Tūlīt jūs būsiet liecinieki tam, kā izšķiras cilvēka likte­nis. Ja ģerbonis, tad es ar jums, ja cipars…

—   Ko tad?

—   Tas ir mans noslēpums.

Uz mākslas skolu, domā, mēs nezinām.

Uz asfalta gulēja cipars.

—   Neesi muļķis, vecīt! — Imants iebukņīja draugam sānos. — Nav jau viduslaiki, kad ar visādām burvestībām centās izzināt nākotni.

—   Ejam uz slimnīcu pie skolotāja Kadiķa!

—   Ejam!

* * *

Skolotājs Reinis Kadiķis atvēra acis. Trula sāpe krūtīs atbalsoja katru elpas vil­cienu. Kur viņš atradās? Balti griesti. Vējš šūpoja vaļējā loga plānos aizkarus. Ārā skaļi čiepstēja zvirbuļi. Cieši līdzās gultai, galvu uz naktsgaldiņa uzlikusi, snauda kāda sieviete. Skolas medmāsa Milda? Kādēļ viņa šeit? Pamazām apziņa noskaidro­jās — otrais infarkts, slimnīca, operācija. Cik ilgi viņš nogulējis nemaņā — dienu, divas, varbūt vairāk?