Kā melns mākonis uzbrāzās drūmas domas. Ārsts teica: par skolotāja darbu lai pat nesapņojot. Viņš to pats ar prātu saprot. Skolotājam ar jauniešiem jāiet kopsolī. Un, ja to vairs nespēj, tad…
Skola bija viņa mājas, viņa ģimene. Kā lai iztiek bez bērniem, bez viņu zinātkārajām acīm, bez tās īpašās atmosfēras, kas valda tikai skolā un neļauj novecot arī skolotājam? Vienam pašam savas istabas četrās sienās — dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Visu mūžu viņš ir bijis devējs, juties esam nepieciešams, vajadzīgs saviem audzēkņiem.
Pa ielu dārdēdamas brauca smagās mašīnas, aizšvīkstēja trolejbusi. Pilsēta modās jaunai darba dienai. Vienīgi viņam nebija, kur steigties.
Pēkšņi, pārskanēdama ielas trokšņus un zvirbuļu čiepstēšanu, augšup cēlās dziesma. Tie taču ir manējie! Lūk, Baibas skanīgais soprāns, Pētera tenors. Daumants, kā vienmēr, vilka nepareizi, bet toties ļoti skaļi.
Logā parādījās Klāva šķelmīgā seja. Uz grīdas izkaisījās rozes, neļķes, kallas, ceriņi, peonijas.
— Negudrais! Uzrāpies pa notekcauruli. Tūliņ kāp zemē, dzirdi! Nositīsies!
Slimniekam šķita, ka viņš sauc skaļā balsī, bet Klāvs dzirdēja vienīgi vārgus čukstus. Reinis Kadiķis pūlējās piecelties.