Pēc pusdienu rosās un augusta dienvidus tveices, kas vel pieturas laukā, dīvaini klusi un krēslaini liekas šie bezgala garie gaiteņi ar cieši aizdarīto durvju virkni un augstajiem, drūmajiem logiem ēnainās sētas pusē. Pa tik gariem un tukšiem gaiteņiem cilvēks pa­rasti staigā murgu pilnos sapņos, bet, par spīti tam, mani pārņem sajūta, ka esmu tikko pamodies, ka galu galā esmu atģidies pēc visas pēdējo dienu nerealitā­tes — baltajiem liedagiem, zilās jūras un sieviešu augu­miem piegulošajiem, raibajiem peldkostīmiem.

Lai cik tas absurdi, bet, ja ielā, kur aizrit mūsu dzīve, mums lemts gandri/, vienmēr iet pa ēnoto ietvi, pienāk laiks, Kad viss, kas redzams otrā — saules pielietajā, šķiet nereāls un rēgains kā mirāža. Un, ja tad necerot gadās nokļūt gaišajā pusē, uzmācas apjauda, ka pēkšņi sajukuši visi pātari, kaut kas nav kārtībā, rādās sapnis vai esam izsisti no sliedēm.

Tādēļ šī gaiteņa dzestrums un spīvais tukšums ļauj man atgūt nomierinošu realitātes izjūtu. Viss atrodas savā vietā, pirmām kārtām — Centrs, un es arī esmu savā vietā — dzīves ēnainajā pusē, un, lai es, apskurbis no jūrmalas zelta un zilnes, galīgi atžirbtu, pēc neliela brīža man pasniegs tasi stipras kafijas, kaut gan, manuprāt, šoreiz būtu labāk iztikt bez tās.