Astotās durvis. Pieklauvēju un ieeju istabā. Sekretāre mani apvelta ar savu ierēdnes smaidu un aiziet, lai pieteiktu. Atgriezusies viņa pamāj uz kabinetu. Mani gaida.
— A-ā, Bojevsl — ģenerālis iesaucas, balsī jaušams patīkams pārsteigums, it kā mēs būtu satikušies gluži nejauši. — Nu, kā tad atpūties?
— īsu laiciņu, — to pavēstījis, sarokojos ar viņu.
Ka šī atpūta ir bijusi gaužām īsa, šefam ļoti labi zināms, jo viņš pats mani steidzami ataicinājis uz Sofiju. «Es pat tik daudz neesmu atpūties,» cits viņa vietā nīgri pateiktu, bet manam priekšniekam netīk šādas novirzes. Viņš pieceļas, apiet ap milzīgo rakstāmgaldu, un mēs abi iekārtojamies tumšzaļos atzveltņos kancelejā augoša tumšzaļa gumijkoķa paēnā. Pēc brītiņa ienāk sekretāre, nesdama kafiju. Ja jau to liek galdā, saruna būs lietišķa, ar nozīmīgām sekām. Te kafijas dzeršana man allaž sola ceļu.
Ģenerālis atver lielu, greznu eksporta cigarešu kārbu un pabīda man tuvāk, bet es atzīstu par labāku aizkūpināt kādu no savējām. Šefs smēķē pa augstiem svētkiem, un, ja atmiņa mani neviļ, šī skaistā kārba te jau apput gadus divus. Priekšnieks aizdedzina cigareti, kas zaudējusi aromātu, izpūš dūmus pa muti, mazlietiņ saviebdamies, un sāk malkot kafiju. Tā mēs sēžam brītiņu, katrs aizņemts ar savu tasi un savām domām, līdz ģenerālis piepeši iejautājas: