Lai gan man nav priekšā nolikta rakstāmmašīna, tomēr būtībā tas neko negroza, jo katrs sīkums, katrs vārds neizdzēšami jāieraksta smadzenēs. Un tā šefs reizēm aprauj valodu, atvēlē­dams man mazu klusumbridi un zilām acīm mierīgi vērodams mani. Viņa acis ir gaišas, spodras un ģenerālim pat nepiedienīgi zilas — droši vien viņš to apzinās, jo parasti lūkojas mazliet piemiegtiem plakstiem, nevis pa­visam klaji.

Mans priekšnieks cenšas izteikties pēc iespējas lako- niskak, lai skaidrāk atklātu datus, un vairās no jebkā­diem komentāriem. Viņš aptver, ka es pats vēlāk visu komentēsu, ka nākas, un nav vērts mani apgrūtināt ar ve1tīgiem norādījumiem. Pirms šefs kļuva par ģenerāli un apsēdas šajā kabinetā, viņš bija veicis diezgan daudz operāciju. Bet vecs buks ļoti labi saprot, ka bieži vien rūpīgi un sīki izstrādāts kādas operācijas plāns praksē ir gluži nederīgs.

—  Tas ir viss, — pēc stundas ģenerālis saka, kā likdams manīt, ka tagad man vārds.

Nešaubos, ka tas ir viss un vēl ilgāk runāt neklātos, tomēr uzdodu dažus jautājumus, uz kuriem saņemu jau iepriekš paredzētas atbildes: «Par to mums nav datu», «Pārbaudīsi uz vietas», «Nē, tas mums nav zināms».

Tā es te esmu vienīgi šo to lieki pavaicājis, ja neminu vēl to, ka esmu paguvis pamatīgi piedūmot kabinetu. Nogaidījis, kad izkūpināšu līdz galam cigareti — piekto pēc kārtas, šefs pieceļas.