— Kādas tev zināšanas socioloģijā?
— Drusciņ plašākas nekā veterinārijā.
— Tu taču esi studējis vēsturisko materiālismu…
— Esmu gan studējis, — nedroši, paklusi atzīstos.
— Tad nu tev savas zināšanas jāatsvaidzina. Un arī jāpapildina. Lai to panāktu, tavā rīcībā būs divas dienas.
— Tikai divas dienas? — vaicāju, nospriezdams, ka šefs acīmredzot vai nu pienācīgi nenovērtē socioloģiju, vai pārvērtē manas spējas.
— Patiesībā četras, jo brauksi ar vilcienu. Kad iesi prom no šejienes, saņemsi nepieciešamo literatūru. Neizstiep tik garu seju! Tev izmeklēts pats būtiskākais, tāpēc lasot pārāk nenogursi. Tagad pievērsīsimies galvenajam uzdevumam…
Ģenerālis runā mierīgi. Viņa aizsmēķis jau nodzisis, aizmirsts pelnu traukā. Kafijas tases iztukšotas. Mazais kancelejiskās viesmīlības seanss beidzies. Pienācis laiks nopietniem jautājumiem.
Rāmajā, atturīgajā šefa balsī jaušas kaut kas spirdzinošs — gluži kā dzestrums krēslainajos gaiteņos. Klausoties viņa skaidrajos, skopajos vārdos, notikumu haoss, kļūmes un konflikti šķiet tikpat kā vienaldzīgs matemā- tikās uzdevums: sākotnējās situācijas dati, turpmākās izmaiņas, zināmie un nezināmie lielumi, saskaņā ar kuriem man būs jādarbojas", manā rīcībā nodotie līdzekļi un operācijas mērķi.
Lāgu lāgiem ģenerālis apklust uz mirkli un zilām acīm raugās manī, it kā es būtu mašīnrakstītāja, kurai viņš diktē, starpmetiem nogaidīdams, lai ļautu līdz galam uzsist pēdējo teikumu.