Viņš raudzījās tajās un pēkšņi sajuta, ka tās ir acis, kurās viņš vēl nekad nav ielūkojies; tik svešādas un noslēpumainas tās šķita, un, tiklīdz viņš par to bija iedomājies, skatiens ienira za]o acu dzīlēs, grima dzi­ļāk un dziļāk kā bezdibenī, līdz sagriezās galva un viss aizmiglojās.

Ingus atrāvās no spoguļa un pārlaida ar delnu no­svīdušajai pierei. Nu kaut kas dumjš, viņš nodomāja, iegāja savā istabā un atspiedās pret palodzi.

Sejā iesitās spirgts vējiņš.

Pilsētiņai atkal pārlidoja reaktīvais iznīcinātājs.

Atsprāga pretējās mājas mansarda logs, un pa to laukā izliecās līdz vidum kails, ar raženu spalvojumu klāts, atlētiski noaudzis vīrs. Viņš dusmīgi pakratīja dūri pret lidmašīnu, izlaida pirkstus kā ķemmi caur kuplo bārdu un pakasīja vēderu. Ieraudzījis logā Ingu, uzsauca:

—    Esmu izlēmis doties jums līdzi!

—    Uz kurieni, Bendžo? — Ingus pabrīnījās.

—    Neizliecies par muļķi! Vecais blēdis Oto alus bārā izpļāpāja.

—    Bendžo, saproti mani pareizi un neapvaino­jies! — Ingus patiesā nožēlā teica. — Marks negrib, lai kāds brauc līdzi.

—    Un es tev esmu kāds?! — Bendžo sašutumā tā iegāza ar dūri pa skārda palodzi, ka baloži no jumta kores uzspurdza gaisā. — Mēs taču esam draugi, Ingu! Tu vēl bērnudārzā gāji, kad es tev mācīju krāsas uz kartona smērēt, un es jau neesmu vainīgs, ka tev ne­kas neiznāca; tik stulbs tu biji!