Izskanēja Valdteifeļa valša pēdējie bravūrīgie akordi. Resnais kapelmeistars, klusībā nolādēdams augusta tveici un savu neērto, zeltoti tresoto mundieri, noslau­cīja pieri un paklanījās publikai.

Aplausiem šodien pietrūka spara. Pāris reižu pa­plikšķinājušas ar vēdekļiem pa cimdotām plaukstām, dāmas turpināja vēdināt sev virsū gaisu. Vēl vairāk no karstuma cieta viņu pavadoņi. Tie vēsināja norasojušās sejas, nepārtraukti kustinādami platmales vai salocītas avīzes. Mazliet labāk klājās tiem, kas klausījās kon­certu Kuncendorfa restorāna verandā un dārzā. Viņi meklēja un atrada glābiņu augstos māla kausos, kuros putoja ledus pagrabā dzesinātais alus. Citi, jaunībā sa­gandējuši veselību ar pārmērīgu alkohola lietošanu, tagad izpirka savus grēkus, maziem malkiem dzerdami minerālūdeni. Atgādinot svētprocesiju, bijīgi turēdami rokās glāzes ar sāļo dzērienu, viņi vienmuļā solī virzī­jās gar minerāliestādes baltajām kolonām, gar akmens lauvām, gar Annas Vērmanes pieminekli. Brīžiem kāds uzmeta ilgu pilnu skatienu restorānam, no kurienes atli­doja «prozit» saucieni, bet sievas ciešāk ieķērās laulāto draugu elkoņos un vilkšus vilka tālāk projām no kār­dinājuma.

Gājēju ēnas bija sarukušas līdz minimumam. Rožu iejoztais saules pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad no Pauluči ielas parkā ienāca divi svešinieki. Jaunā­kais, kuram melnās ūsas, nosvērtā gaita un spieķis pie­šķīra vīra briedumu, valkāja neparasti garu, pelēku gabardina mēteli un tādas pašas krāsas cilindru.