Paceltā apkakle, baltā zīda šalle, sejas bālums un melno acu drudžainais spīdums lika domāt, ka viņš vai nu slims, vai ārkārtīgi salīgs. Droši vien dienvidnieks, kuram Rī­gas vasara likās par vēsu. Ar savu pavadoni viņš tērzēja franču valodā, lai gan ar stipru akcentu. Otrais bija tērpies rūtainā ceļojuma uzvalkā, gandrīz otrtik vecs, garš, neparasti kustīgs piecdesmitgadnieks, kas nepār­traukti grozīja galvu un caur degunkniebi izaicinoši uz­lūkoja garāmgājējus. Gan straujajos žestos, gan balsī, kuru klusināt viņam izdevās tikai ar acīm redzamām pūlēm, lauztin lauzās uz āru pār malām kūsājoša enerģija.

—     Rusenieka kungs! — viņš griezās pie jaunākā. — Mans dievs, kāda velna pēc esmu šurp atbraucis? Kāpēc es tūkstoš deviņi simti piektā gada augustā at­rodos nevis savā dzimtajā Parīzē, nevis kādā attālā pa­saules malā, bet tieši Livlandes guberņas centrā Rīgā? Tāpēc, ka cerēju būt par aculiecinieku tam, kā tauta sarauj važas, tāpēc, ka gribēju sniegt saviem lasītājiem saistošas korespondences par varonīgām cīņām. Bet ne pirmīt ceļā no stacijas līdz viesnīcai, nedz tagad nema­nīju nekā tāda, kas puslīdz ostu pēc revolūcijas. Es, žoržs Šampions, esmu paļāvies uz savu degunu un re­zultātā . . .

Rusenieks, pieradis pie žurnālista pārspīlējumiem, atbildēja ar smaidu, kas vispirms iedegās acu oglēs.

—    Nu tad ziņojiet saviem lasītājiem, ka pie mums valda miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, — viņš pavīpsnāja.

—     Man galva pampst, bet jūs ar jokiem. Ja ticētu tam, ko raksta šī lapele… — ar enerģisku kustību no­bīdījis sānis otra iebildumus, Šampions izvilka no bikšu kabatas «Rigaer Tageblatt» un palasīja priekšā:

—     «Revolūcijas apkarošana kļuvusi tagad daudz grūtāka nekā pirms dažiem mēnešiem. Šeit kustība guvusi plašu atbalsi, tās piekritēju skaits strauji audzis, un ticība vispārējas revolūcijas drīzajam uzliesmoju­mam iesakņojusies daudzās galvās.