Un tagad pa Rīgu soļo nevis Dīna, bet biedrene Grietiņa, tāda pati kau- jiniece kā Atamans, kā Robis, kā daudzi citi, kuri vēl nesen meitenes sapņos bija tēlojušies pārdabiskiem varoņiem līdzīgi . . .

No atmiņām Dīnu izrāva pazīstams stāvs, kas aiz­steidzās pa pontontiltu. Tas varēja būt tikai Zibens. Vecais, labais biedrs, kurš tik bieži apciemojis brāli.

Dinai nācās skriet — tik raiti vīrietis spēra soļus. Ap­dzina un ielūkojās sejā. Nu, protams: zem cepures naga caur briļļu stikliem viņā raudzījās Zibeņa pelēkās acis, patuklās lūpas atpletās priecīgā smaidā, atklājot vis­maz astoņus spīdīgus metala zobus, kas bija ielikti sle­penpolicijā izsisto vietā. Lai cik drūms būtu stāvoklis, lai kādas briesmas draudētu, šis cilvēks nekad nezau­dēja humora izjūtu. Mierīgi smīnēja, kad meistars viņu lamāja un solīja padzīt no darba, smaidīdams devās pretī gorodovoju ķēdei. Stāstīja, ka Zibens pat neesot zaudējis smaidu, kad viņu pratinājis Rēguss. Tas tā sa­tricinājis slepenpolicijas priekšnieku, ka viņš triecis ar revolvera spalu pa muti.

—    Dīna, meitēn, priecājos tevi redzēt! Kā tad svie­žas pa to Eiropu? Ko dara Fausts, kad pārbrauks Ata- mans?

—    Jaunumi labi. Atamans ir Rīgā, brālis gudro jaunu bumbu.

—    Jaunu bumbu, ko tu saki! Ek, ko tas līdz, — Zi­bens kļuva nopietns, un viņa seja vērtās svešāda. Iz­zuda rievas un bedres vaigos, nogludinājās krunciņas ap acu kaktiem, tai vietā vēja appūstajā, brūnajā ādā parādījās sīkas, baltas svītriņas. — Lai tiktu galā ar šiem neliešiem, ar dažām bumbām vien nepietiek. Šodien pie «Uniona» … — viņš aprāvās un veikli paķēra Dinas čemodānu: — Nāc man līdzi, es steidzos uz Augsburga dokiem, tepat Balastdambī, tur jāsatiek Brašais.