Kuģu būvētavu viņi sasniedza ātri vien. Lai gan bija svētdiena, strādnieki dūšīgi ierāva. Pēc nesenā streikā dažas liekas kapeikas lieti noderēja, un kas varēja zināt, vai nenāksies atkal pārtraukt darbu. Kniedēja ielāpu krastā izvilkta tvaikoņa sarūsējušā korpusā. Visapkārt klaudzēja āmuri, šņāca lodējamās lampas, elsa kalves plēšas. Citi rosījās peldošajā dokā, kur stāvēja kuģis bez mastiem un virsbūves.

—    Met mieru, jāsapīpo, — teica viens, ieraudzījis Zibeni, un pa doka sienu rāpās uz krastu.

—    Sveiks, Matrozi! Vai Brašais nav manīts pie ap­vāršņa?

Strādnieks, kuru Zibens nosauca par Matrozi, nolie­gumam pakratīja galvu, tad izvilka tabakas repi un pie­dāvāja nogaršot pašaudzēto. Zibens piebāza savu kaļķīti, pirmo kuplo dūmu tāpat izpūta gaisā, bet otro ievilka dziļi plaušās un caur degunu izlaida atpakaļ.

—    To es saprotu! Vecais Rūtenbergs zaļš no skaudī­bas kļūtu, ja tu viņu pacienātu.

—    Šos velna fabrikantus es, lūk, ar ko pacienāšu! — norūca Matrozis un sažņaudza pirkstus dūrē.

—    Pareizi! — iesaucās Zibens. — Šodien mēs «Uniona» īpašniekiem bezmaz būtu devuši pa īstam pie­smēķēt.

Matrozis izņēma no mutes paštīteni un nesaprašanā paskatījās Zibenī:

—     Kā tā? Jūs taču vakar izbeidzāt streiku.

—    Vairāk šiem neliešiem arī nevajadzēja, — Zibens dusmās izpūta tādus dūmus, ka viņa galva pilnīgi pa­zuda zilganā mākonī. — Nākam šorīt uz darbu tikai divi cehi, kā jau svētdienas dienā. Pie vārtiem pielīmēts pa­ziņojums. Nu ko, izlasu ar. Neba par velti esmu pagasta skolā študierējis. Izlasu divas reizes, izlasu trešo, labāk no tā nekļūst. No darba atlaisti ap pusotra simta strād­nieku, visi no streika komitejas, pat tie, kas kaut reizi parādījuši meistaram pigu. Pēc pusstundas iela bija viena vienīga ļaužu jūra — cik tur tālu no Grīziņa un Čiekurkalna līdz «Unionam»! Pat sievas ar bērniem at­skrēja. Sašutuši kliedz, krata dūres, dūšīgākie puiši jau lauž bruģi, viens divi — un fabrikā nepalika neviena vesela loga.