— Kas te notiek? Ziņo!
— Te slapstās kāds anarhists … — Apakšpalkavnieka niknais skatiens piespieda slepenpolicistu ātri piebilst: — Jūsu augstdzimtība.
Žandarmu oficieris brīdi padomāja:
— Kāds izskatījās? Vai nebija manā augumā, garā, pelēkā mētelī?
— Tiešām tā! — nopriecājās špiks. — Tas ir Atamans! Kur jūs viņu redzējāt?
— Cik manīju, iemuka septītajā dzīvoklī.
— Tas ir trešā stāvā, pie otrās ģildes tirgoņa Hers- kinda, — pakalpīgi iestarpināja sētnieks.
— Ko pavēlēsiet darīt, apakšpalkavnieka kungs? — jautāja špiks.
— Ko jūs gaidāt?! Šturmējiet dzīvokli!… Pag, pag, jūs teicāt, Atamans?… Tad nav tik vienkārši. Droši vien tai dzīvoklī vesela banda sēž. Es jums labāk atsūtīšu papildspēkus un tērauda plates. Citādi jūs sašaus par sietu, — un oficieris ātriem soļiem aizgāja.
Netālu no pilsētas policijas pārvaldes viņš pamanīja trīs gorodovojus vedam kādu jaunekli. Jau pēc ārienes varēja noprast, ka apcietinātais ir revolucionārs. Garie, tumšblondie mati, pakausī veidojot īstu biezokni, sniedzās pāri melnā krievu krekla apkaklei. Visa valsts un ari Baltijas guberņas tagad mudžēt mudžēja no tādiem Gorkija atdarinātājiem.
Apakšpalkavnieks jau grasījās aizsteigties garām, bet, redzēdams gorodovojus godbijīgi sveicinām, apgriezās:
— Uz Marijas un Parka ielas stūri! Palīdzēsiet gūstīt Atamanu! Skriešus!
— Jūsu labdzimtība, mums pavēlēts … — sadzirdējis Atamana briesmīgo vārdu, stomījās vahmistrs.
— Šo te es pats nogādāšu, — asi pārtrauca oficieris. — Vai kurli esat? Marš!
Pavadījis viņus skatieniem, apakšpalkavnieks piesauca ormani un iesēdināja tajā apcietināto.
— Uz kurieni, kungs?
— Brauc pa Maskavas ielu, kad vajadzēs apstāties, pateikšu.