— Atamans! Ķeriet viņu! — un špiki atklāja uguni.
Bet roka uztraukumā trīcēja, un lodes nesniedza
mērķi. Kad talkā atskrēja gorodovoji, Atamans jau bija pazudis aiz Marijas ielas stūra.
Šāvieni, kliedzieni, soļu dipoņa iztraucēja Parka ielas iedzīvotājus. Gandrīz visos namos atvērās logi, parādījās izbiedētas sejas. Saskaņā ar policejmeistara rīkojumu sētnieki žigli aizslēdza vārtus.
Sasnieguši Marijas ielu, vajātāji neziņā apstājās — no Atamana ne vēsts.
— Aizlaidām, — nošņācās špiks un nešpetni izlamājās.
— Tālu viņš nevar būt. Jāpārmeklē visas mājas, — bez īpašas sajūsmas ierosināja gorodovojs, kuru daba nebija apveltījusi ar sevišķu cīņas degsmi.
— Kur nu tagad vairs, — bezcerīgi norūca cits slepenpolicists. — Neba šis tevi gaidīs. Nav jau nekāds studentiņš… Sim te, kas logs, kas jumts, — viens pīpis. Pa gaisu aizlaidīsies, tpu, nelabais!
No tuvākās pievārtes izkliboja sētnieks. Priekšauts novārtīts, uz pieres puns.
— Te viens ieskrēja, — viņš elsa, — te! Redzu, kāds skrien, gribu aizturēt, bet, kā šis gāž, tā es augšupēdus. Likās pa trepēm augšā.
— Aiz manis! — komandēja špiks. — Putniņš vairs neizspruks. Jūs abi — fiksi sētā! — viņš pavēlēja otrajam slepenpolicistam un pabailīgajam gorodovojam, kurš katram gadījumam turējās drošā attālumā.
— Es no tās puses jau aizslēdzu durvis, načaļņika kungs, — paziņoja sētnieks, lepns uz savu izdarību.
— Drošs paliek drošs, ar Atamanu nekad nevar zināt, — un, piekodinājis gorodovojam uzmanīt logus un jumtu, špiks ar pārējiem devās uz parādes durvīm.
Tomēr ieiet mājā neuzdrošinājās — pārāk baismīgas šķita patumšās un klusās trepju telpas. Pēkšņi augšā atskanēja soļu troksnis, kāpa arvien zemāk, lika vajātājiem ciešāk satvert ieročus. Taču pistoles nolaidās, jo durvju stiklā iezīmējās žandarmērijas spožā uniforma.
Uz ielas iznāca jauns, švītīgs apakšpalkavnieks. Ieraudzījis apbruņotos vīrus, viņš ar mazo pirkstiņu pamāja: