Kad Zibeni aizveda uz nopratināšanu, slepenpolicijas kamera bija tukša. Kad viņu atnesa atpakaļ un nometa uz grīdas, viņš, zaudēdams samaņu, vēl redzēja, ka tā stāvgrūdām pilna. Zibens īsti nezināja, cik ilgi nogulējis. Tad sajuta — kāds viņam mazgā asiņaino seju. Zibens gribēja teikt, lai taupot ūdeni, citādi dzeršanai nepietik- šot, bet nebija spēka. Pamazām līdz apziņai nonāca at­sevišķas runas. Kāds visu laiku vāciski vaicāja:

—    Kungi, vai tiešām neviens no jums neprot vācu valodu? Tas ir ļoti svarīgi! Jāpasaka zaldātam, lai uz vietas atsauc galveno.

Zibens atvēra vienu aci — otrā bija pārāk uzpam­pusi — un atsaucās.

—    Es! — patiesībā atskanēja tikai aizsmacis čuksts.

Pār viņu pārliecās kalsna, melnu bakenu ierāmēta

seja ar līku degunu un šaurām, kustīgām acīm.

—    Jūs? — novilka Šampions. — Mans dievs, jūs taču nespējat piecelties!… Tā ir slepkavība! Lai mani tikai izlaiž, tad visa pasaule uzzinās, kas te notiek… Bet pagaidām es zaudēju laiku, nē, vēl vairāk, es zaudēju savu reputāciju! Ja tūlīt netikšu uz telegrāfu, citas avīzes var aizsteigties priekšā!

Zibenim viss likās gaužām nesakarīgs. Viņš uztvēra tikai vienu:

—     Jūs neesat no mūsējiem!

—    Tikai pa pusei. Esmu franču avīzes «Temps» ko­respondents. Bet man tas gods būt personīgi pazīstamam ar daudziem redzamiem kaujinieku līderiem. Par Ruse- nieka kungu būsiet noteikti dzirdējuši.

Zibens, kas nepazina Atamana īsto vārdu, pakratīja galvu.