Atamanu sagrāba nevaldāms niknums. Daudz netrūka, un viņš būtu panācis karieti un norāvis kučieri no bukas. Tomēr laikus atjēdzās — saskries ļaužu bars, izcelsies kņada.
Bet tieši tādēļ, ka viņš bija spiests norīt dusmas, īgnums kļuva vēl lielāks.
Kā par spīti, ceļš uz komūnu veda pa labi pazīstamām ielām. Lūk, vienkārša dēļu sēta, aiz kuras drūmā savrupmājā aizritējusi Atamana bērnība. Pie vārtiem joprojām karājās šo tālo dienu ienīstais simbols — izkārtne «Johana Rusenieka korsešu fabrika».
Vecais Rusenieks pret dēlu izturējās labi un — galvenais — nekā neliedza. Fabrikas īpašniekam tas grūtības nesagādāja. Bet tad pienāca diena, kad romantiski noskaņotajam zēnam, kuru vairāk par visu aizrāva stiprie, brīvību alkstošie Bairona varoņi, gadījās ieraudzīt tēvu jaunā gaismā. Rusenieku savrupmājā visur mētājās zivju kaulu plāksnītes, ko lietoja korsetēm. Bet reiz zēns ielavījās fabrikā, kur viņam bija stingri noteikts nerādīties, un redzēja, kā tieši tādas salauztas nieka plāksnītes dēļ tēvs, kas ne reizi nebija pacēlis roku pret dēlu, iecirta pļauku māceklei Katei. Nikni, ar visu spēku. Tad noslaucīja pirkstus nēzdogā un aizgāja. Ernests klusītēm izzagās no fabrikas, un, kad atgriezās mājās, viņš vairs nebija tas pats — kaut kas bija salūzis arī viņā. Tai pašā vakarā zēns pirmo reizi aizbēga no mājām. Viņu noķēra, krietni nopēra un ieslodzīja istabā. Naktī viņš sasēja palagus, dvieļus, visu, kas pagadījās pie rokas, no trešā stāva laidās lejā, gandrīz nolauza sev kaklu. Ielavījās Vējzaķsalas ostā, kur parasti meta enkuru tālbraucēji burinieki, un paslēpās uz kāda šonera. Divas dienas Ernestu mocīja jūras slimība, tomēr puika nekā nenožēloja.