Viņš pat atrada spēkus neizrādīt neko, tomēr nācās abām rokām ieķerties krēsla mugurā.
— Priecājos tevi redzēt! — Roba balss skanēja mazliet dobji, tomēr draudzīgi un stingri. Pirmo reizi mūžā viņš neizjūta kautrību, runājot ar Dīnu.
Toties meitene jutās apmulsusi, sārtums sakāpa vaigos:
— Robert, man tev kas jāsaka . . .
— Zinu, es jau esmu sapratis, — Robis smaidīja, bet sažņaugto pirkstu kauliņi kļuva vēl bālāki.
Dīna pagalam apmulsa. Senāk viņa apjukuma brīžos mēdza izpīt un atkal sapīt bizes galu. Arī tagad rokas instinktīvi meklēja bizes, taču to vairs nebija.
— Jā, esmu nogriezusi matus, — Dīna nez kādēļ jutās vainīga. — Domāju, ka kaujiniecei nepiestāv garas bizes.
Nu tikai Robis saprata, kāpēc Dīna vairs neizskatījās pēc pasaku meitenes. Trūka zelta matpīņu, kas Robi ik reizi pārvērta kautrīgā lauku puišelī.
— Žēl, — viņš neizturēja, — man tā patika tava bize.
Dīnas acis apmiglojās:
— Robi, lūdzu nedusmo … Man tāda sajūta, it kā es būtu tev pāri darījusi…
— Man? Esi gan tu jocīga! Atzīsties, laikam biji iztēlojusies, ka esmu tevī ieķēries?
— Nē?! Ai Robi, tad esmu divkārt laimīga! — viņa pieskrēja un noskūpstīja puisi uz vaiga.
Robis bija spiests atlaist krēslu, atlauztā atzveltne nokrita ar troksni.
Apaļu mēnesi Atamans bija pavadījis tālu prom no Rīgas, un izskatījās, ka pa šo laiku ārēji nekas nebūtu mainījies. Lūk, kur stāv gorodovojs un smīnot nolūkojas, kā piedzēries vīrietis dauza savu sievu; lūk, no pievārtes iznāk liks lupatlasis, ar nagloto spieķi paceļ nosmulētu un samīdītu papirosa galiņu un kāri aizpīpē; lūk, vēderu pa priekšu stumdams, tīšu prātu aizskardams garāmgājējus, aizpeld kupcis. Nedaudz tālāk bars skrandainu bērnu dzenāja pāri ielai sarūsējušu mucas stīpu. Viņus izkliedēja straujš četrjūgs ar grāfa kroni uz karietes durvīm. Bērni atlēca sānis, bet, acīm redzot nepietiekami žigli, jo livrejā tērptais kučieris, nešpetni lamādamies, pārmācīja viņus ar pātagu.