—    Tad jau labāk Fidži salas mežoņiem, — Fausts iedzēla. — Cilvēkēdāji, kas aprijuši kapteini Kuku, beļ- ģiešos modinās vēl mazākas aizdomas.

—    Iedzimto ēdienkarte, protams, ir interesanta la­sāmviela, Pūrmaļa kungs, — Šampions atcirta. — To­mēr es jums ieteiktu tai vietā lasīt avīzi «Temps», — un viņš ar uzvarētāja žestu izvilka no kabatas salocītu laikrakstu: — Lūk!

Pēdējā lappusē bija ievietota īsa informācija, ka ši­nīs dienās uz Eiropu iepirkt ieročus izbraukuši Haiti armijas pārstāvji.

— Jūs esat ģēnijs, Šampion, — Ruseniekam tūdaļ iepatikās ideja. — Bet mēs iebrauksim Eiropā zem cita karoga. Vai tad maz Latīņamerikā republiku, kuru vārdu neviens nekad neatceras?! Citādi vēl varam ne­jauši uzdurties īstajiem haitiešiem.

Un labi vien, ka Rusenieka papildinājums tika pie­ņemts. Pēc desmit dienām Lježā ieradās divi Haiti ar­mijas ģenerālštāba pulkveži un, kā par spīti, izrādīja interesi par tiem pašiem ieročiem, kurus kā lētākos un labākos bija izraudzījuši kaujinieki. Un tāpēc, parak­stot kontraktu, nācās samierināties ar ļoti neizdevīgiem maksāšanas termiņiem.

Atlika pats galvenais — izpirkt šautenes. Vajadzēja nekavējoties atgriezties Rīgā un ziņot Federatīvajai ko­mitejai. Reizē ar Rusenieku ceļā devās arī Šampions, lai applūdinātu savu avīzi ar korespondencēm no Krie­vijas, un Fausta māsa Dīna.

Rīgas stacijas priekšā atvadījusies no ceļa biedriem, Dīna nolēma kājām doties līdz savam dzīvoklim. Jauki pēc tik ilgas prombūtnes atkal staigāt pa Rīgas ielām, pilnu krūti ieelpot mīļotās pilsētas gaisu. Nesamais nebija smags — neliels čemodāns ar personīgām man­tām un apaļa kartona kārba, kurā kārtīgi iepakots vi­ņas meistardarbs — slavenajām Briseles mežģinēm, ne­skaitāmām rišām, cakām un plisējumiem izrotāts balles tērps. Tomēr, iznākusi Daugavmalā, meitene bija paga­lam nosvīdusi. Saule tā cepināja, ka gribējās vai ska­tieniem veldzēties upes ūdeņos, pa kuru virsmu ņirbēja zeltainas vizmas.