— Jūs taču rakstāt prātīgas lietas, — Rusenieks nenocietās, — kāpēc tāds tonis kā iekšā rāvējam gada tirgū ?
Šampions neapvainojās, uzsita uz pleca un viltīgi piemiedza aci:
— Zinu, zinu, bet es, kungi, neesmu Emīls Zolā, bez dekorācijām nevaru. Es daru tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Kad stāstīju par nēģeru dumpi Ugandā, kad rakstīju par sacelšanos pret Kubas asiņaino diktatoru ģenerāli Domingo, kad attēloju streiku Velsas ogļu raktuvēs, redaktori domāja, ka Šampions meklē jaunas sensācijas. Viņiem neienāca prātā vainot mani simpātijās pret nemierniekiem, tomēr lasītāji mani saprata.
Vēl ilgi visi trīs todien sēdēja kopā. Par ieroču pirkumu un turpmāko sadarbību viss jau sen bija izrunāts, bet Šampions prata tik interesanti stāstīt, ka gribējās vēl un vēl klausīties par viņa dēkainajiem braucieniem uz Āfriku, Āziju un Dienvidameriku. Tiesa, sākumā traucēja stāstītāja maniere, pārāk nogludinātais un tai pašā laikā kliedzošais runas veids — it kā viņš no galvas lasītu trekniem burtiem iespiestu reportāžu, kur katra teikuma galā izsaucamā zīme. Bet pēc brīža biedri saprata, ka citādi Šampions vienkārši nevar — nepieciešamība allaž censties kā pirmajam sūtīt ziņojumus bija viņu pieradinājusi domāt trāpīgiem virsrakstiem un gatavām telegramas frāzēm.
Drīz vien Rusenieks nāca pie atziņas, ka iepazīšanās ar franču žurnālistu tiešām bijusi laimīgs ķēriens. Jau pirmajā sarunā ar ieroču fabrikantiem noskaidrojās, ka krievu revolucionāriem šautenes nepārdos, kaut arī Šampions uzņemtos starpnieka un galvotāja lomu — Beļģijas valdība nevēlējās sabojāt attiecības ar cara sūtniecību.
Stāvoklis negaidot sarežģījās. Fausts pat lika priekšā atmest Lježai ar roku un izmēģināt laimi Šveicē, bet Šampions neatzina nekādus šķēršļus.
— Vai tad tūdaļ jānokar deguns?! — viņš iesaucās. — Nepārdod krieviem, pārdos haitiešiem!