Kamēr piedzīvojumiem bagātā Kasandra susināja lielās, spulgās acis mazajai Majai, par kuras piedzīvojumiem gribu stāstīt, un mēģināja sa­kārtot tās liegos spārniņus, lielais bišu strops, nemiera pilns, tumši sanēja. Mazajai Majai tas likās ļoti karsts, un viņa to pateica savai pavadonei.

Kasandra pārlaida norūpējušos skatu visapkārt, bet tūlīt vis neatbildēja mazajai. Viņa brīnījās, ka bērns jau tik agri varēja būt ar ko neapmierināts, bet patiesība jau tā bija: spiešanās un karstums bija gandrīz nepanesams. Maja redzēja, ka bites cieši cita aiz citas steidzās viņai garām, pie kam spiešanās un steiga bija tik liela, ka dažkārt viena bite rāpās otrai pāri un citas atkal, it kā kamolā satinušās, vēlās garām.

Vienreiz ķēniņiene bija bijusi viņas tuvumā. Kasandru un Maju drusku atspieda sānis, bet tām bija palīdzīgs trans, jauns, patīkams bišu jaun­skungs ar labi koptu ārieni. Viņš palocījās Majai un vieglā uztraukumā savus spīdošos krūšu matus noglaudīja ar priekškājām, ar kurām bites rīkojas kā ar rokām.

„Nupat piedzīvosim nelaimi," sacīja viņš Kasandrai. „Revolucionāru pūlis grib atstāt pilsētu. Viņi jau iecēluši jaunu ķēniņieni."

Kasandra nepiegrieza viņam gandrīz nekādu vērību. Viņa pat ne­pateicās par izpalīdzību, un Maja skaidri juta, ka vecā dāma bija sevišķi nelaipna pret jauno kungu. Jautāt arī viņa īsti neuzdrošinājās, jo iespaidi