nāca cits pēc cita par daudz ātri un draudēja viņu nomākt. Uztraukums pārgāja arī uz viņu, un tā iesāka smalki un skaļi sīkt.
„Kas tev nāk prātā," teica Kasandra. „Vai tad trokšņa vēl nav diezgan?"
Maja tūdaļ apklusa un jautajoši veras savā vecakaja draudzene.
„Nāc šurp," sacīja tā Majai, ..pamēģināsim te drusku atgūties."
Saņēmusi Maju aiz tās spožā spārniņa, kas bija vēl gluži mīksts, jauns un brīnišķīgi caurspīdīgs, Kasandra bīdīja to kādā klusākā kaktiņā aiz dažiem šūniņu apcirknīšiem, kuri jau bija piepildīti ar saldo medutiņu.
Maja apstājās un turējās pie viena no šiem apcirknīšiem.
„Cik te patīkami smaržo," sacīja viņa Kasandrai.
Vecā palika atkal nervoza.
„Tev jāmācās gaidīt," atbildēja tā. „Mīļais bērns, šopavasar es esmu uzaudzinājusi un izvadījusi jau vairākus simtus jaunu bitīšu, bet neviena nav vēl gadījusies tik pārgudra kā tu. Liekas, tu esi izņēmums."
Maja nosarka, iegrūda sīkos pirkstiņus mutē un bailīgi jautāja:
„Kas tas ir — izņēmums?"
„0, tas ir kaut kas pavisam nepieklājīgs," iesaucās Kasandra, kas gan domāja par pirkstu bāšanu mutē, bet nebija ievērojusi Majas jautājumu. „Tagad iegaumē visu, ko teikšu, jo varu tev ziedot vēl tikai mazu laiciņu; atkal jauni bišu bērni ir izkūņojušies, un mana vienīgā palīdze šinī stāvā Turka jau bez visa tā ir ārkārtīgi pārpūlējusies un pēdējā laikā žēlojas par galvas žvinkstēšanu. Sēdies te."