„Ak Dievs," atviegloti uzelpodams, viņš teica, „tas bija gaužām briesmīgi. Bez manas aukstasinības es droši vien būtu kritis jūsu pļāpībai par upuri."
„Vai jūtaties jau labāk?" jautāja mazā Maja.
„Paldies, paldies, kad pāries reibums, tad izstāstīšu jums visu sīki."
Bet Maja tā arī nedabūja atbildi uz savu jautājumu, jo caur zāli laidās dzeguzes kalpiņš, kas bija izgājis kukaiņu medībās. Mazā bite piespiedās cieši pie zemes un izturējās pavisam klusu, kamēr putns bija garām. Kad viņa vēlāk raudzījās pēc Kurta, tas bija jau devies tālāk ceļā; tad arī viņa sataisījās un laidās prom, jo lietus bija pārgājis un diena bija gaiša un silta.
5 . nodaļa Sienāzis
TĀ nu bija reiz diena! Pašā rīta agrumā bija uzkritusi rasa, tad aiz meža izcēlās saule un meta slīpi savus starus zaļajā zāles biezokni, kas viss sāka mirdzēt un vizuļot; tas bija tik lielisks skats, ka no sajūsmas un aizgrābtības grūti bija ko teikt vai ko darīt.
Mazā Maja, rītā uzmozdamās, jau dzirdēja tikai gaviles visapkārt. Tās skandināja gan koku augstajās galotnēs putni, kas bija tik bīstami, neraugoties uz viņu jauko dziedāšanu, gan garām skrejošie kukaiņi, vai arī tās nāca no vabolēm, tauriņiem un lielām un mazām mušām, kas dzīvoja pa krūmājiem un zālēm.