„Šo stāvokli es nespēšu paciest," viņš kliedza, „vismaz neskatāties uz mani. Nemokiet mirēju ar saviem uzbāzīgiem skatiem. Ak, kaut es spētu aizsniegties vismaz līdz kādai zālītei vai puķes kātiņam. Kas tad var turēties pie gaisa? To nevar neviens."
Majai sirds drebēja aiz lielas līdzcietības.
„Uzgaidiet," viņa sauca, „gribu mēģināt jūs uzcelt, un, ja es saņemšos, tad tam jāizdodas. Bet, Kurt, mīļo Kurt, nebrēciet tā, uzklausiet mani: ja es noliekšu mazu zālīti un tās galiņu pasniegšu jums, vai ar to tad būtu jums līdzēts?"
Kurts tikai vaimanāja un nesaprata nekā, būdams no nāves bailēm kā bez prāta. Neraugoties uz līņāšanu, Maja izlaidās no savas paslēptuves, uzmeklēja šauru zaļu zāles stiebru Kurta tuvumā un pieķērās tievajam galam. Viņa uzgavilēja no prieka, kad zāle zem viņas smaguma noliecās taisni pār Kurtu.
„Ķerieties klāt," sauca Maja.
Kurts juta pieskārāmies kaut ko sejai un mudīgi tvēra pēc tā vispirms
3t
ar vienu roku, tad abām un beidzot ar kājiņām, kurām bija varen asi nagi — katrai pa divi. Lēnām viņš vilkās pa zālīti uz priekšu, līdz kamēr, sasniedzis sakni, kur stiebrs bija izturīgāks, varēja uzceltie;