kura arī pagājusi vienā darbā un pūliņos no sākta gala līdz pat beigām. Un 4 tad pavisam citādā balsī, Maju mīļi uzlūkodama, tā iesāka:
„Maja, mana mazā, tu mācīsies pazīt saules spožumu, varenus zaļus kokus un puķu pilnas ziedošas pļavas, sidrabotus ezerus un mirdzošus strautus, dzidro zilo debesi un varbūt pēdīgi arī cilvēku, kas ir tas augstākais un pilnīgākais visā dabā. Un šinī krāšņumā tu priecāsies, darīdama savu darbu. Tas viss. lūk, stāv tev priekšā, nu tu vari būt laimīga, manu sirsniņ."
„Labi," teica mazā Maja,, to jau es gribu."
Kasandra smaidīja labsirdībā. Neapzinādamās, kā tas īsti nācis, viņa ' t bija Maju sevišķi iemīļojusi, kā laikam gan nevienu citu no jaunajām ^ bitītēm. Un tad nu arī gadījās, ka mazā Maja savas dzīves pirmajā dienā dabūja vairāk dzirdēt nekā citas bites. Tā deva Majai dažādus atsevišķus padomus, biedināja no bišu tautai varbūtējām briesmām. Stāstīja daudz un ilgi par cilvēku un dēstīja viņas sirdī mīlestību uz to, kā ari stipru ilgošanos viņu kādreiz iepazīt.
„Esi laipna un pakalpīga visiem kukainīšiem, kurus sastopi," beidzot tā vēl sacīja, „tā tu no tiem vairāk mācīsies, nekā es tev pa veselu dienu varu izstāstīt, tikai sargies no sirseņiem un lapsenēm.