Maja paklausīja un lielajām brūnajām acīm lūkojās savā skolotājā.
Kasandra nopūtās un iesāka: „Pirmais likums, kas jāievēro jaunai bitei, — savās domās un savos darbos būt līdzīgai citām un domāt tikai par vispārējo labklājību. Tas mūsu valsts iekārtā, kuru kopš seniem laikiem esam atzinušas par pareizu un kura arī dzīvē izrādījusies par labāko, der kā vienīgais pamats valsts labklājībai. Rītdien tu uzsāksi lidot. Kāda vecāka biedrene tevi pavadīs. Sākumā tu drīksti laisties tikai nelielus gabalus; labi jāievēro visi priekšmeti, kas gadās ceļā, lai katrreiz zinātu ceļu atpakaļ. Tava pavadone tev ierādīs tās daudzās puķes un ziedus, kuriem ir labākais medus, un tas tev ir jāzina no galvas, tur nu nekā nevar darīt. Pirmo rindiņu tu vari tūlīt iegaumēt: virši un liepu ziedi! Atkārto."
„To es nevaru," teica mazā Maja, „tas ir pārlieku grūti. Gan nu vēlāk es redzēšu."
Vecajai Kasandrai acis vien iepletās, un tā kratīja galvu.
„Tev izies greizi, to es jau redzu," nopūtās Kasandra.
„Vai tad vēlāk man visu dienu būs medus jāvāc?" jautāja mazā Maja.
Kasandrai izlauzās dziļa nopūta, un viņas nopietnais un skumjais skats uz acumirkli apstājās pie Majas. Likās, it kā tā atcerētos savu pašas dzīvi,